Endokrinoloģe, Dr.med. Kristīne Ducena: Aptaukošanās – aizsākums sirds slimībām

Aptaukošanās 90–95% gadījumu izraisa 2. tipa cukura diabēta attīstību. Tā ir slimība, kas skar teju desmito daļu pasaules iedzīvotāju. Savukārt, aptaukošanās un
2. tipa cukura diabēta “kombinācija” veicina strauju hronisku sirds mazspēju, kas savukārt var kļūt par cēloni arī hroniskai nieru slimībai.

Dažādu valstu datu bāzes nepārprotami liecina par to, ka hroniska sirds mazspēja ir ne tikai galvenā, bet arī visbiežākā kardiovaskulārā patoloģija cilvēkiem ar 2. tipa cukura diabētu: tā sastopama līdz pat 30% 2. tipa diabēta pacientu, īpaši vecumā virs 65 gadiem, savukārt 30–40% no visiem pirmreizēji vai atkārtoti hospitalizētiem hroniskas sirds mazspējas pacientiem ir 2.tipa cukura diabēts. Personām ar 2. tipa cukura diabētu ir arī 33% lielāks risks nonākt slimnīcā ar diagnozi “hroniska sirds mazspēja”.

Pēdējo gadu laikā īpaša uzmanība tiek pievērsta tieši vielmaiņas traucējumu ietekmei uz sirds un asinsvadu slimībām, jo īpaši hronisku sirds mazspēju – vienu no biežākajiem hospitalizācijas un mirstības cēloņiem. Ir pierādīts: ja šī patoloģija progresē pacientam vecumā pēc 65 gadiem, tad prognozes ir ļoti bēdīgas – mirstība tuvāko 5 gadu laikā sasniedz 45%.

 Aptaukošanās un audu, hormonu funkcionālās izmaiņas

Aptaukošanās veicina arī taukaudu disfunkciju – līdzsvara zudumu starp iekaisumu veicinošām un iekaisumu                           mazinošām            mazmolekulārām olbaltumvielām, kuras taukaudi izmanto savu endokrīno signālu izplatīšanai. Diemžēl to līmeņa izmaiņām ir nopietnas sekas: piemēram, tāds leptīna jeb sāta hormona līmeņa pieaugums, kas paradoksālā kārtā sekmē organisma nejutību pret to un ko var raksturot kā nepārejošu ēstgribu. Augsta leptīna līmeņa ietekmē pieaug arī asinsspiediens un hroniskas sirds mazspējas attīstības risks.

Aptaukošanās būtiski samazina arī adiponektīna – hormona, kas tiek izdalīts no tauku šūnām un veicina tauku dedzināšanu un kam piemīt pretiekaisuma darbība – koncentrāciju, kas arī uzskatāma par būtisku kardiovaskulāru risku.

Turklāt aptaukošanās rada virkni citu patoloģiju – aktivē simpātiskās nervu sistēmas darbību, kas sekmē asinsspiediena paaugstināšanos, tādējādi tieši provocējot gan sirds mazspējas risku, gan izdalītā nātrija, glikozes un šķidruma “atgriešanos” jeb atkārtotu uzsūkšanos organismā.

Sirds un asinsvadu veselību būtiski ietekmē arī dzimumhormoni. Līdz menopauzes vecumam sievietes ir relatīvi pasargātas no aterosklerozes attīstības – par to rūpējas sievišķie hormoni estrogēni, kas palielina labā jeb augsta blīvuma un pazemina sliktā jeb zema blīvuma holesterīna līmeni. Tā iedarbība aizkavē sistēmiskā iekaisuma veidošanos un neļauj veidoties pangām, kā arī veicina asinsvadus paplašinošu, bet kavē asinsvadus sašaurinošu vielu koncentrāciju.

Arī testosteronam, galvenajam vīrišķajam hormonam, piemīt pozitīva iedarbība – tas paplašina asinsvadus, tajā skaitā aortu un lielos sirds asinsvadus, mazina aritmijas riskus, proti, aizkavē aterosklerozes attīstību. Pētījumi pierāda, ka testosteronam ir tieša labvēlīga ietekme arī uz sirds muskuli jeb miokardu.

Diemžēl, organismam novecojot un šo dzimumhormonu koncentrācijai samazinoties, to “profilaktiskā” iedarbība uz holesterīna vielmaiņu un līdz ar to arī sirds un asinsvadu veselību samazinās. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc sirds un asinsvadu slimības biežāk sastopamas tieši senioriem.

 Savlaicīgi izmeklējumi un atbilstoša ārstēšana samazina komplikācijas

Svarīgi ņemt vērā, ka endokrīnās un sirds un asinsvadu komplikācijas nereti norit bez simptomiem, tāpēc ir svarīga savlaicīga izmeklējumu – bioķīmisko analīžu, funkcionālo testu u.c. – pieejamība. Moderna diabēta terapija jau sen nav fokusēta vienīgi uz glikozes līmeņa pazemināšanu, jo neskaitāmu pētījumu un meta analīžu rezultāti liecina, ka tā viena pati nespēj pasargāt no kardiovaskulāru notikumu attīstības, kas joprojām ir galvenais diabēta pacientu nāves cēlonis (ne tikai hroniska sirds mazspēja).

Vēlos aicināt iedzīvotājus negaidīt sirds un asinsvadu slimību, kā arī diabēta komplikāciju attīstību, bet veikt profilaktiskus izmeklējumus, vismaz reizi gadā apmeklējot ģimenes ārstu, un nepieciešamības gadījumā konsultēties ar speciālistiem (kardiologiem, endokrinologiem, uztura speciālistiem, nefrologiem) par atbilstošāko ārstēšanu. Savukārt valstiskā līmenī nepieciešams atvēlēt atbilstošu budžetu ne tikai sirds un asinsvadu slimību un 2. tipa cukura diabēta ārstēšanai, bet arī slimību profilaksei un iespējami agrīnai novēršanai.